Rīgas Svētā labticīgā lielkņaza Ņevas Aleksandra pareizticīgo baznīca ir Latvijas Pareizticīgās Baznīcas dievnams Rīgā, Brīvības ielā 56. Dievnama ēka ir pilsētas un valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, kas reģistrēta valsts aizsardzības kultūras pieminekļu sarakstā kā XIX gadsimta pirmās ceturtdaļas klasicisma stila piemērs. Baznīcas pirmais pamatakmens tika ielikts 1820. gada 29. aprīlī (pēc vecā stila), bet pēc četrarpus gadiem, 1825. gada 31. oktobrī (pēc vecā stila), baznīca tika iesvētīta.
Apmetums un krāsojums gan uz ārsienām, gan iekšējām sienām pirmo reizi tika uzklāts 1852. gadā – 27 gadus pēc ēkas celtniecības. Visas savas pastāvēšanas laikā Ņevas Aleksandra baznīcā vairākkārt notikuši remonta un restaurācijas darbi, īpaši draudzes vecāko I.Guseva (1874. – 1883.), V.Čeluhina (1886. – 1901.) un M.Kruglova (1901. – 1919.) laikā. Bieži nācās krāsot ārsienas un rotāt iekšējās sienas; līdz šim laikam ārsienas tika krāsotas ar eļļas krāsu, bet iekšsienas rotātas ar ornamentiem, izmantojot divu veidu krāsas: kupolā un uz sienu paneļiem eļļas krāsa, pārējās vietās – līmes krāsa.
Baznīcas kapitālais remonts (ārienes un iekšienes) tika veikts 1852. gadā (pārziņa virspriestera Joanna Preobraženska laikā), 1907. gadā (pārziņa virspriestera Vasīlija Berezska laikā, tirgotājs Gusevs par kopējo summu 8000 zelta rubļi), XX gadsimta 80-tajos gados (pārziņa virspriestera Pētera Smikovska laikā), un šodien (kas joprojām turpinās) – pārziņa igumena Jāņa (Sičevska) vadībā.
2015. gada pirmajā pusē AS „Būvuzņēmums Restaurators” veica baznīcas kupola un altāra priekštelpas restaurāciju. Tika atjaunots apmetums un dekoratīvais griestu un sienu krāsojums (kupola un sienu dekoratīvie ornamenti).
Pirms restaurācijas darbu uzsākšanas tika secināts, ka visas lūgšanu, kā arī altāra telpu sienas klāja ievērojama putekļu, netīrumu un kvēpu kārta. Šī kārta radīja vizuāli drūmu un pelēcīgi netīru iespaidu. Vietām sienu virsmas bija pat nedaudz lipīgas.
Viens no iemesliem sienu nokvēpšanai dievnamā ir ievērojamais vaska sveču daudzums, ko ikdienā (un it īpaši svētkos) baznīcas telpās izdedzina apmeklētāji. Otrs sienu apdari un krāsojumu negatīvi ietekmējošs faktors, iespējams, ir intensīvā transportlīdzekļu kustība tiešā baznīcas ēkas tuvumā (Brīvības un Lāčplēša ielas). Tāpat sienu un griestu virsmās bija novērojamas dažāda izmēra plaisas, kuras radušas galvenokārt no koka konstrukciju deformācijām. Arī šīs plaisas pārsvarā bija pilnas ar putekļiem un kvēpiem. Ēkas dienvidu puse plaisājusi ievērojami vairāk, ko, iespējams, ietekmējusi lielāka temperatūras svārstību amplitūda.
Sienās un griestos tika atklāti daudz dažādi stiprinājumi, kuri paredzēti dažādu priekšmetu fiksēšanai, kā arī paliekas no tiem. Pie mehāniskiem bojājumiem pieskaitāmi arī iepriekšējos remonta darbos izmantotie (pārsvarā sienu labojumiem) izmantotie nesaderīgie materiāli. Virs apmetuma atradās daudzi elektrības un vājstrāvas vadi, bet vietām dekoratīvais krāsojums pat bija aizstāts ar uzlīmētu folija papīru.
Restaurācijas darbu laikā gan kupola iekšpusē, gan arī altāra priekštelpā tika atjaunots apmetums, kā arī dekoratīvais griestu un sienu krāsojums (kupola un sienu dekoratīvie ornamenti).
Atjaunošanas darbi, kurus veica AS „Būvuzņēmums Restaurators”, tika pabeigti 2015. gada 31. maijā.
Daži fakti par baznīcas vēsturi
Rīgas Svētā labticīgā lielkņaza Ņevas Aleksandra pareizticīgo baznīca (krievu: Храм святого благоверного великого князя Александра Невского; arī Svētā Aleksandra Ņevska pareizticīgo baznīca) tika uzcelta „no Monarha un sabiedrisko pienesumu dāsnuma” līdzekļiem, jo daļu naudas tās būvniecībai piešķīra imperators Aleksandrs I (6000 rubļus bankas asignācijās), Valdošā Sinode (20 000 rubļus), kā arī vietējie iedzīvotāji „pret parakstiem” savāca (20 000 rubļus), no kuriem lielāko daļu ziedoja Rīgas tirgoņi – Pāvels Gračevs, Mihails Badrovs un Mihejs Popadjins. Baznīcā saglabājusies ikona, kurā attēloti baznīcas celtnieku debesu aizbildņi – sv. pravietis Miha, sv. Erceņģelis Mihails un sv. moceklis Pāvils.
Baznīcas projekta autora vārds nav zināms, kaut gan eksistē pieņēmums, ka baznīcas tipveida projekta piesaisti apkārtnei īstenojis Vidzemes guberņas arhitekts Kristiāns Fridrihs Breitkreics (Christian Friedrich Breitkreutz), jo tās veidolam ir līdzība ar 1794. gadā uzbūvētās Katlakalna baznīcas arhitektūru. Pilnīgi iespējams, ka par paraugu tika ņemts Volčanskas pilsētas, netālu no Harkovas (Krievija), Kunga Apskaidrošanās katedrāles projekts (celta no 1810. līdz 1816. gadam).
Baznīcas ēka tika veidota no koka, kāda tā ir arī šodien. Koka pusbrusas tika novietotas uz pamata vertikāli un savstarpēji sastiprinātas ar tapām, kas veido īpašu sienu noturību un pasargā tās no deformācijas. 1852. gadā sienas no ārpuses un iekšpuses tika apmestas un nokrāsotas (visas savas pastāvēšanas laikā baznīca no ārpuses tikusi krāsota dažādu nokrāsu dzeltenā krāsā). Vienīgais lielais kupols (rotonda) kopā ar koriem diametrā sasniedz 11 metrus, balstās uz divpadsmit kolonām (baznīcas vidū) uz akmens pamatiem. Baznīca ir apaļas formas (pēc pareizticīgās arhitektūras kanoniem dievnami, kas celti apļa formā, simbolizē Dieva mūžīgumu), tās centrālās daļas diametrs ir ≈21m, un, izņemot altāri, klirosus un kolonas, tās laukums ir 275 kvadrātmetri. Ietilpināt dievnams var līdz pat 800 cilvēkiem.
Altāris lejas baznīcā atdalīts no baznīcas austrumu pusē ar divām starpsienām un ikonostasu, tā forma atgādina trapeci. Ikonostasu, kurš izceļas ar vienkāršību un vieglumu, veido divi pāri īsu kolonu uz pamatnes, izveidojot Ķēniņa vārtus, virs kuriem atrodas liels māksliniecisks pusaplis (arka) ar Svētā Vakarēdiena atveidu un Krustu virs tā; pie kolonām aiz stikla atrodas Pestītāja un Dievmātes ikonas ovālā rāmī; uz dienvidpuses durvīm ir erceņģeļa Gabriela atveids, virs tām – kokā griezts biķeris; uz ziemeļu durvīm – erceņģeļa Mihaila atveids, virs tām – kokā grieztas bauslības plāksnes; baznīcas ikona – svētā labticīgā lielkņaza Ņevas Aleksandra atveids, kas novietots uz pirmās pamatkolonnas labajā pusē. Visā baznīcas pastāvēšanas laikā ikonostass nav ticis pakļauts būtiskām izmaiņām un pārbūvēm.
Augšējās baznīcas ikonostass tika izveidots XX gadsimta otrajā pusē, bet oriģinālais (XIX gadsimta vidus), gleznots ar eļļas krāsām uz audekla, kur attēlota Kunga Pretīmņemšana un sv. Nikolajs Brīnumdarītājs no labās puses, Dievmāte un sv. lielmocekle Barbara no kreisās puses, šobrīd atrodas Kunga Pretīmņemšanas altārī.
1825. gadā (tūlīt pēc Svētā Ņevas Aleksandra baznīcas celtniecības pabeigšanas) no iepriekšējās Dzīvudarošā Avota baznīcas nonāca vairākas no ugunsgrēka paglābušās ikonas un daļa mantu. Šīs ikonas šobrīd novietotas pie klirosiem uz altāra starpsienām.
Svētā labticīgā lielkņaza Ņevas Aleksandra baznīca ir unikāls XIX gadsimta pirmā ceturkšņa krievu baznīcas koka arhitektūras piemineklis un šodien tā ir ne tikai plaši zināma, bet ir arī viena no godātākajām un iemīļotākajām Rīgas pareizticīgo baznīcām.
