Jelgavas novadā, 2015. gada vidū, tika uzsākta Elejas muižas Tējas namiņa un vēsturiskā mūra žoga restaurācija. Darbi pie abu objektu atjaunošanas tika pabeigti gada nogalē, projekta summa pārsniedza 400 000 eiro un to realizēja AS „Būvuzņēmums Restaurators”.
Muižas parks ir svarīga kultūras pasākumu norises vieta ne tikai Elejas pilsētai, bet arī visam Jelgavas novadam. Parkā tiek organizēti dažādi pasākumi un atzīmēti nozīmīgi notikumi – novada vai bērnu svētki. Taču līdz ar vēsturiskā Tējas namiņa restaurāciju ir pavērušās daudz plašākas iespējas parka izmantošanai dažādu kultūras un citu saviesīgu pasākumu (piemēram, kāzu) organizēšanai.
Lai apjaustu, cik katastrofālā stāvoklī līdz šim atradās Elejas muižas parka apbūve, novada pašvaldības infrastruktūras projektu vadītāja Inese Cinovska laikrakstā „Jelgavas novada ziņas” uzsver, ka tajā mērķtiecīgi apbūves darbi nav veikti jau 100 gadus.
1915. gadā, kad nodega muižas ansambļa galvenā ēka, būtiski ieguldījumi parkā vairs nenotika. Šobrīd parkam ir divi saimnieki – daļa īpašuma ir privāts, daļa joprojām pieder pašvaldībai: Elejas muiža, Teātra un Viesu nams ir privātīpašums, bet pārējā parka daļa ir Jelgavas novada pašvaldības īpašumā, kas sevī iekļauj 143 metrus mūra žoga daļu, parka teritoriju un arī Tējas namiņu. Vēsturiski muižas parka platība bija 110 000 kvadrātmetri, bet kopējā muižas teritorija aizņēma 17,102 hektārus.
„Ja pēdējos gadus būtu bijušas kārtīgas ziemas ar sniegu, tad mūsu saruna nemaz nenotiktu – vienkārši nebūtu par ko runāt, jo Elejas muižas parkā Tējas namiņš un arī mūra arkveida žogs nebūtu izturējis sniega svaru, tas sabruktu, un vairs nebūtu ko rekonstruēt. Tā jau daudzviet notiek – gaida, kamēr vēsturiskās būves sabrūk. Daudz retāk mēs varam piedzīvot to, ka šāda veida apbūvē tiek atjaunoti vides pirmelementi,” saka Elejas muižas parka Tējas namiņa un mūra arkveida žoga arhitekts Ēriks Cērpiņš, piebilstot, ka tieši tāpēc šis projekts ir unikāls ne tikai Latvijā, bet visā Ziemeļeiropā.
Vēsturisko liecību praktiski nebija
Kad pavērās iespēja ne tikai iekonservēt parka apbūvi, bet reāli ķerties pie atjaunošanas darbiem, gan pašvaldības speciālisti, gan piesaistītais arhitekts apjauta, ka vēsturiskās liecības par to, kāds agrāk izskatījies Tējas namiņš, praktiski nav saglabājušās. Kā stāsta A.Škutāne, ir pieejama vien sena fotogrāfija no kādas privātkolekcijas, kas tad arī darbu gaitā kalpoja par iedvesmas un vēstures avotu.
Galvenais palīgs ēkas pirmatnējā izskata noskaidrošanā bija Rundāles pils savulaik apkopotais materiāls un tā sauktie „pētījumi dabā” jeb pamatīgs darbs pussabrukušajā Tējas namiņā, pa gabaliņam vien liekot kopā atrastās un atklātās detaļas. „Piemēram, mēs, sākot namiņa izpēti, atklājām, ka uz koka konstrukcijām ir daļēji saglabājušies īpaši dekoratīvi apgleznojumi. Tos kopā ar restauratoriem rūpīgi atklājām, pa gabaliņiem vien pārzīmējām, un tā mums izdevās iegūt daļu vēstures elpas. Tāpat tika atklātas detaļas terases griestos,” stāsta arhitekts.
Franču mākslinieks Lorāns de Komins (Laurent de Commines), kurš apceļojis un iemūžinājis daudzas Latvijas muižas, Elejas tējas namiņu attēlojis šādi. Par namiņa bēdīgo stāvokli tūrisma ceļvedī „Tournet.lv” viņš raksta: „Tieši tādēļ, ka nolaidība un mitrums to gandrīz nopostīja, man gribējās aizceļot atpakaļ laikā un iedomāties gaisotni, kas valdīja tolaik, kad šeit bija skaista muiža, kas tika nodota īpašnieku valdījumā.” Arhitekts izstrādāja projektu un paaugstinājumus, izveidoja maketu un izpētīja katru detaļu, radot pat porcelāna tējas servīzi.
Tējas namiņa telpiskā uzbūve patiesībā ir ļoti vienkārša – tā ir kvadrātveida telpa ar nelielu nišu, durvīm un lieliem logiem, kas paver skatu uz parku, kā arī nojume, kas ļāva siltajos gada mēnešos atrasties svaigā gaisā.
Soli pa solim atklājot Tējas namiņa vēsturisko auru, atklāta arī tā īpašā pacilājošā noskaņa, ko rada šī ēka. „Ēkas salātzaļā krāsa uz pelēko koka kolonnu fona piešķir tai gaisīgumu, tādu nedaudz pacilātu raksturu – masīvās mūra konstrukcijas iegūst vieglumu. Tieši tāpat kā namiņa iekštelpa, kas savos zeltainajos toņos piešķir ēkai pacilājošu noskaņu,” savu redzējumu atklāj arhitekts.
Žogs nav šķībs, bet gan restaurēts!
Otrs nozīmīgākais darbs, kas veikts Elejas muižas parkā, – atjaunota arkveida mūra žoga daļa, kas ir pašvaldības īpašums – kopumā 143 metri. Kā saka arhitekts, muižas žogs ir gluži kā kaklasaite, ko kungi uzliek, lai tiktu pamanīti. „Tieši tāpat žogs muižai tiek apjozts, lai, piebraucot pie kompleksa, tiktu pamanīta tuvošanās muižai.”
Tagad, kad žoga restaurācijas darbi jau pabeigti, neviens vien garāmbraucējs jau uzdevis jautājumu: bet kāpēc mūra žogs ir atjaunots šķībs? Arhitekts atzīst – ja žogs būtu atjaunots skaists vienā līnijā un ģeometriski precīzs, tad tas vairs nebūtu muižas vēsturiskais žogs. „Tādā gadījumā mums nāktos vēsturisko žogu nojaukt un būvēt no jauna, taču to nepieļauj Kultūrvēsturisko pieminekļu inspekcija. Tieši tāpēc mēs šeit nevis kaut ko būvējām, bet gan restaurējām, maksimāli pietuvinot vēsturiskajam skatam,” atzīst Ē.Cērpiņš, uzsverot, ka viņu uzstādījums bijis neļaut pazust vēsturiskajām pamatvērtībām un cik vien iespējams izdarīt visu, kas ļautu vēsturiskajam žogam turpināt dzīvot.
Tieši tāpēc žoga restaurācijas laikā būvnieku uzdevums bija korekti atjaunot saglabātās žoga daļas, jo dažviet, visticamāk, padomju gados žogs neatbilstoši nostiprināts ar cementu. Tāpat aizpildītas vietas, kur bija izkrituši ķieģeļi. Taču pašvaldībai piederošajā žoga posmā bija arī gabals, kur žogs nebija saglabājies vispār, tāpēc restauratoriem nācās to atjaunot, maksimāli pietuvinot vēsturiskajam. Kā atzīst arhitekts, tagad, braucot garām muižas ansamblim, nezinātājs pat diezin vai pamanīs, kur beidzas vēsturiskais mūra žogs un sākas jaunuzceltais – tik labi būvnieki ir pastrādājuši.
Interesanti, ka muižai nemaz nav bijis visu kompleksu ietverošs žogs – žogs to iezīmē tikai no priekšpuses, savukārt parks, kas atradās pret muižas laukiem, palicis atvērts.
Restaurācijā iesaistās arī vietējie skolēni
Kā stāsta novada pašvaldības starptautisko projektu vadītāja Anita Škutāne, Tējas namiņa restaurācijas procesā iesaistījās arī 15 topošie restauratoru asistenti, kas šo amatu apgūst Zaļenieku komerciālajā un amatniecības vidusskolā. Puišiem bija uzticēts palīdzēt noņemt spāres, bet meitenes darbojas ar dokumentēšanu.
„Tas ir ļoti atbildīgs darbs. Ja nebūs šāda veida dokumentācijas, tad nevarēs zināt un nevarēs veikt pilnīgu restaurāciju,” saka praktikante Viktorija Krasovska. Savukārt prakses vadītājs Normunds Strauja „Latvijas sabiedriskajiem medijiem” atzīst, ka „pirmais, ko viņi iegūst un, es domāju, ka tā ir paliekoša vērtība, tā ir pieredze. [..] Jo lielāka ir pieredze, jo labāk viņi var strādāt savā profesijā.”
Restauratoru asistenti ir arī viena no tām apmācību programmām, kur audzēkņiem nav problēmu atrast prakses vietas un dažiem pat vēl skolas laikā tiek piedāvāts darbs. „Esmu dzirdējis, ka restauratori visur var tikt. Arī uz citām valstīm restaurēt objektus, jo pieprasīta profesija,” saka praktikants Jānis Pudulis.
Ar savu pieredzi restaurācijas darbos dalījās arī arhitekts un būvinženieris no Kultūras mantojuma pētniecības institūta Norvēģijā. Tāpat, realizējot projekta galvenās aktivitātes, tika ņemtas vērā vēsturiskās ieceres un plānojums, kas rasts vēsturiskās informācijas analīzē – kartogrāfiskajos materiālos, vēsturisko ēku projektos, aprakstos, vēsturiskās fotogrāfijās. It īpaši noderīgas liecības apkopotas Rundāles pils pētījumu materiālos un 1992. gadā izdotajā katalogā „Elejas pils”.
Projekta gaitā 2015. gada vasarā notika arī topošo restauratoru vasaras skola, tāpat izstrādāti un izgatavoti tējas krūžu paliktņi. Jelgavas novada svētku daudzo aktivitāšu vidū pie Tējas namiņa norisinājās īpaši tematiski pasākumi, kas veltīti Elejas muižas un parka vēsturei.
Daži fakti par muižas vēsturi
Elejas muižas zemes 16. gadsimta beigās piederēja Kurzemes hercoga padomniekam Georgam fon Tīzenhauzenam, kas 1583. gadā nostiprinātas ar lēņa tiesībām. Pēc Johana Frīdriha fon Tīhauzena nāves 1716. gadā muižu manto viņa māsa Amālija fon Bēra. Pēc Johana Ulriha fon Bēra (1716 – 1753) nāves par 135 000 florīnu muižu nopērk Johans Frīdrihs fon Mēdems. Tajā laikā muižu veido kalpu māja, siernīca, klēts, stallis ar 24 zirgiem un muižas īpašnieka dzīvojamā māja. Dažus gadus vēlāk Elejas jaunais īpašnieks vēlīnā rokoko stilā uzceļ jaunu kungu māju, tomēr viņa galvenā rezidence atradās 1768. gadā nopirktajā Vecauces muižā, kamēr Elejas muižā nodarbojās ar lauksaimniecību. Pēc Johana Frīdriha nāves 1785. gadā Elejas muižu mantoja jaunākais dēls Kristofs Johans Frīdrihs fon Mēdems (arī Žanno Mēdems), kurš pēc Kurzemes hercogistes inkorporācijas Krievijas impērijā ieguva Eleju kā dzimtmuižu.
Jaunības gadus pavadījis dienestā Prūsijā un Krievijā, 1801. gadā Žanno sāk pievērsties Elejai. Pēc tam, kad viņa pirmā sieva Doroteja fon Kleista (1779 – 1797) mirst dzemdībās, 1799. gadā Žanno apprecas ar Pāvila I favorīta Pētera fon der Pālena meitu Mariju Elīzabeti Luizi. Viņam nepieciešama arī stāvoklim atbilstoša rezidence, tāpēc 1806. – 1810. gadā J.G.A. Berlics pēc Džakomo Kvarengi meta Elejā uzcēla jaunu kungu māju reprezentatīvā klasicisma stilā.
Pils fasādes garums bija 51,7 metri, dziļums – 22,5 metri, augstums līdz dzegas malai – 11,6 metri. Mežotnes pils un Kazdangas pils celtas pēc ļoti līdzīga projekta un sniedz liecību par to, kāda kādreiz bijusi Elejas pils. Arī Kalnamuižas dzīvojamā ēka, ko cēla grāfa Mēdema sievastēvs fon der Pālens, iedvesmojusies no Elejas pils. Pils kompleksu papildina divas saimniecības ēkas, vienā no kurām dzīvojuši kalpotāji un pils viesi, otra izmantots kā noliktava, taču tajā atradies arī teātris.
Pēc Elejas muižas būvdarbiem grāfs Mēdems cēla un paplašināja Durbes pils un Blīdenes pils ēkas. Daudzajiem celtniecības darbiem tika piesaistīti krievu un itāļu amatnieki, daudzi no kuriem palika šeit dzīvot.
Pēc Žanno Mēdema nāves 1838. gadā muižu mantoja viņa vecākais dēls Pauls, pēc kura nāves 1854. gadā to mantoja viņa brālis Pēteris, pēc kura nāves 1877. gadā pili mantoja Pētera dēls Johans, kurš 1883. gadā mirst, neatstājot tiešus mantiniekus. Elejas pili manto Ž.Mēdema ceturtā dēla Teodora dēls Pauls. Viņš muižā attīstīja zirgu audzēšanu un uzcēla alus brūzi, kas gada peļņā ienesa 100 000 rubļus.
Pirmā pasaules kara sākumā Krievijas armijas karavīri atkāpjoties 1915. gada jūlijā nodedzināja 18 muižas kompleksa ēkas. Pilij tika uzlikts pagaidu jumts, taču vētra to norāva. Mēdemu ģimene vasarā dzīvoja vismazāk cietušajā viesu korpusā. Pauls Mēdems 1918. gadā pameta Latviju uz neatgriešanos un mira Vācijā 1939. gadā. Mēdemu ģimenes pēcnācēji dzīvo Brazīlijā.
1920. gada agrārās reformas laikā muižas zemi sadalīja 150 vienībās kopplatībā 1586 ha, bet centru nodeva Elejas pagastam. Mēdemiem tika atstāti 50 hektāri zemes un kalpu māja, ko tie pārdeva. Bijušajā muižas pārvaldnieka mājā tika izbūvētas telpas Jelgavas apriņķa policijas iecirknim un Elejas pagasta valdei. Pēc Otrā pasaules kara tajā iekārtoja Elejas nepilno vidusskolu, bet vēlāk tajā izbūvēja dzīvokļus. Muižas teātra ēku plānoja atjaunot jau 1925. gadā, taču to atjaunoja tikai pēc 1957. gada, kad tajā iekārtoja strādnieku klubu.
1926. gadā Elejas pagasta valde apsvēra iespēju pils ēkas atjaunot, taču 1927. gada vasarā sāka pils mūru nojaukšanu. Lai novērstu pils nojaukšanu, 1927. gada 28. jūlijā Elejas pils drupas tika iekļautas Valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā. Turpmākos pāris gadus notika stīvēšanās starp pagasta valdi un ministrijām par pils atjaunošanas izmaksām, līdz 1933. gada 16. augustā Pieminekļu valde atļāva Elejas pagasta valdei nojaukt pili, taču reāli nojaukšanas darbi netika veikti. Visvairāk nojaukšanā cieta alus brūža ēka, no kuras pieciem stāviem saglabājušies tikai divi. Iegūtie ķieģeļi izmantoti Elejas patērētāju biedrības „Spēks” tautas nama izbūvei.
1954. gadā Elejas pils drupas atkal iekļāva Valsts aizsargājamo arhitektūras pieminekļu sarakstā. Tika izstrādāti dažādi drupu konservācijas un uzturēšanas projekti, tikmēr pils sabrukšana turpinājās.
Raksts tapis balstoties uz laikraksta „Jelgavas novada ziņas” materiāliem, papildināts ar „Latvijas sabiedriskajos medijos” publicēto informāciju un tūrisma ceļvedī „Tournet.lv” atrodamajiem faktiem. Attēlu autori: Anita Škutāne no Jelgavas novada pašvaldības (Tējas namiņa attēli pirms restaurācijas darbu uzsākšanas) un Jānis Riņķis no AS „Būvuzņēmums Restaurators” (visi pārējie attēli).
