19. un 20. gadsimta mijā Rīga strauji attīstījās kā industriāla pilsēta, līdz ar to tajā ievērojami pieauga iedzīvotāju skaits. Laika periodā no 1880. līdz 1930. gadam pilsētā tika uzbūvētas apmēram 300 jaunas dažāda pielietojuma ēkas.
Daļa no šīm celtnēm bija dzīvojamie nami – gan turīgākiem, gan mazāk turīgiem rīdziniekiem. Tāpat kā paši rīdzinieki arī šo namu arhitektūra bija ļoti daudzveidīga, sākot no vienkāršām koka celtnēm priekšpilsētā, kurās lielākoties mitinājās strādnieku šķiras pārstāvji, līdz tobrīd mūra arhitektūrā dominējošajiem jūgendstila un eklektisma stila namiem Rīgas centrā, kurus apdzīvoja turīgākie pilsētnieki.
Skaidrs ir viens – kas tolaik skaitījās norma un “būvniecības standarts”, šodien uzskata par vērtību, kas jāsaglabā un jāatjauno. Līdz ar to par namu, kā arī pilsētas arhitektūras atjaunošanu kopumā runā un raksta daudz, taču lielākoties tie ir stāsti par dažādu sabiedrisko ēku fasādēm – to, ko garāmgājēji redz “no ielas”. Daudz retāka ir iespēja ielūkoties apartamentos un sajust laikmeta garu, kas caurstrāvoja Rīgas arhitektūru 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Šis stāsts būs tieši par to.
Projekts ar “laikmeta garu”
Starp daudzajām sava laika eklektisma stilā celtajām ēkām 1889. gadā uzbūvēts arī arhitekta Jāņa Fridriha Baumaņa projektētais “fon Panderu nams”, kas atrodas Rīgā, Antonijas ielā 6. Sākotnēji šī celtne kalpoja kā īres nams, kurā atradās prestiži dzīvokļi. Tagad, pēc atjaunošanas, tā ir mūsdienīga biroja ēka, kurā mitinās Latvijas Tiesu administrācija.
UZZIŅAI: Interesanti, ka Jānis Fridrihs Baumanis (1834. – 1891.) ir pirmais latviešu izcelsmes arhitekts, kas ieguvis akadēmisko izglītību. Viņš kopumā projektējis vairāk nekā 150 ēkas, vairākas pareizticīgo baznīcas Vidzemes guberņā, un bijis pazīstams ar savām celtnēm Rīgā, bulvāru loka rajonā. Arhitekta ievērojamākie projekti ir Rīgas apgabaltiesas ēka (Brīvības bulvārī 34, celta 1888. gadā), Valsts banka (Pils ielā 12, celta 1877. gadā) un Rīgas cirks (Merķeļa ielā 4, celts 1889. gadā), kā arī estrādes pirmajiem trīs Dziesmu svētkiem (1873., 1880. un 1888. gadā).
Interesantākais projektā ir tas, ka vienlaikus izdevies restaurēt daudzus telpas vēsturiskos dekoratīvos elementus, savienojot tos ar mūsdienīgu un funkcionālu telpu interjera dizainu. Šis darbs paveikts, apvienojot arhitektes Līgas Gailes risinājumus un AS “Būvuzņēmums Restaurators” speciālistu pieredzi.
Arhitekte atzīst, ka šis projekts viņai bijis izaicinājums. Pirmkārt, tāpēc, ka savulaik turīgu ļaužu vajadzībām celtais īres nams laiku gaitā pielāgots sabiedriskām vajadzībām, kas nozīmē, ka tajā veikta telpu pārplānošana, kas ne vienmēr nākusi par labu vēsturisko arhitektonisko vērtību saglabāšanai. Otrkārt, tāpēc, ka greznajā īres namā katrā no stāviem meklēts atšķirīgs dekoratīvo apdares elementu risinājums, kas ievērojami sarežģīja speciālistu darbu.
Par to, ka namā mitinājās turīgākie rīdzinieki, var spriest kaut vai pēc telpu plānojuma. Katrs no dzīvokļiem aizņēmis veselu stāvu, un katrā no tiem bijusi aptuveni 300 kvadrātmetru liela dzīvojamā platība. Jāatzīst, ka šāda platība mūsdienās nav pat kurai katrai privātmājai,” saka Līga Gaile, uzsverot, ka “šobrīd šī gan ir administratīvā ēka, un līdz ar to tās lietotāja dotais darba uzdevums bija izveidot telpu iekārtojumu noteiktam cilvēku daudzumam.”
Ar pietāti pret vēsturisko mantojumu
Arhitekte atklāj, ka, apsekojot telpas Antonijas ielas 6. namā, uzreiz bija skaidrs – ir jāsaglabā un jāatjauno pilnīgi visas vēsturiskās detaļas: krāsnis, griestu karnīzes, kāpņu margas, pildiņu durvis, radiatoru koka paliktņi un kāpņu telpu soliņi.
(Radiatora foto: Arhitektes Līgas Gailes personiskais arhīvs)
Savukārt AS “Būvuzņēmums Restaurators” būvdarbu vadītājs Kārlis Treijs norāda, ka iekštelpu oriģinālais interjers bija „apaudzis” ar padomju laika apdares materiāliem un apdares stilu. Viņš skaidro, ka ēkā sākotnēji, visticamāk, atradušies vairāki funkcionālie un dekoratīvie interjera elementi, kas acīmredzot kādā brīdī demontēti, kā, piemēram, krāsnis vai griestu dekori.
(Griestu dekori restaurācijas procesā)
Uz griestiem bija polihromi ģeometriski krāsojuma raksti, kurus, neveidojot no jauna, speciālisti atjaunoja līdz tādai pakāpei, cik tas bija iespējams. „Ir divas restaurācijas metodes – viena, kurā atjauno pilnībā visas detaļas to sākotnējā izskatā, vajadzības gadījumā izgatavojot šīm detaļām kopijas. Un otra – vēsturiski saudzīgāka metode – tikai remontējot un protezējot zudušās detaļas un atjaunojot tās līdz tādai pakāpei, lai saglabātu šo detaļu izskatu ar vēsturisko substanci un patinējumu. Šīs ēkas gadījumā otrā metode tika izvēlēta atsevišķiem telpu griestiem, radiatoru paneļiem, krāsnīm, un ieejas durvīm, bet pārējās plaknes remontētas, tās pilnībā atjaunojot,” stāsta Kārlis Treijs.
(Griestu dekori pēc restaurācijas darbu veikšanas)
Kopējais jaunā interjera dizaina un telpu plānojuma risinājums izvēlēts ar maksimālu pietāti pret ēkas vēsturisko interjeru, vēsturiskās interjera detaļas papildinot ar funkcionāla dizaina elementiem (jauniem grīdas segumiem, sienas krāsām, mēbelēm un apgaismojumu). Restaurācijas gaitā ēkas interjera risinājumā saglabātas un atjaunotas gandrīz visas esošās vēsturiskās interjera detaļas (krāsnis, griestu karnīzes, kāpņu margas, pildiņu durvis, radiatoru koka paliktņi, soliņi u.c.).
Kā interjera risinājums katrā stāvā izmantots atšķirīgs melnas krāsas tonis un veidots atšķirīgs grīdas flīžu raksta krāsu salikums. Grīdas flīžu rakstu laukumus arhitekte nolēma veidot darbu gaitā, redzot, ka nepieciešams atdzīvināt vienmuļos garos gaiteņus. Funkcionāli tie atrodas pie izejām uz kāpnēm un liftu.
Liels uzsvars likts uz griestu apdari, kur vietām atsegti oriģinālie griestu zīmējumi un saglabāts vecais griestu patinējums. Griesti aiz karnīzēm ir speciāli izgaismoti ar LED gaismas līniju jeb lentu palīdzību, kas telpai piešķir īpašu noskaņu.
Interjera atslēga – detaļas!
“Galvenais bija panākt, lai darbu gaitā saglabātu visas vēsturiskās detaļas tādā apdarē, kāda tā ir redzama pašlaik. Lai arī varētu šķist, ka tas varbūt nerada taustāmu funkcionālu pievienoto vērtību, tomēr, šīs detaļas veido kopskatu, un tieši tāpēc ir svarīgas,” stāsta Līga Gaile. Arhitekte skaidro – sākotnēji uz papīra projektētais darbu gaitā bija jāmaina un jādetalizē, izmantojot dažādus arhitektoniskos risinājumus, taču tas bijis tā vērts, jo rezultātā uzdevums kopumā ir realizēts pilnā apjomā. “Es pat varētu teikt, ka paveiktais pārsniedz gaidīto,” saka Līga Gaile.
Nama gaiteņos arkās saglabāts oriģinālais ķieģeļu mūris, kas kombinēts ar melnas krāsās sienām. Turklāt vienā vietā vēsturiskās koka durvis izmantotas nevis kā funkcionāls telpas elements, bet gan kā dekors pie sienas. Kā norāda arhitekte, šāds risinājums izvēlēts, pārplānojot atsevišķas telpas, kā rezultātā dažas durvju ailas aizdarītas, bet pirmā stāva gaitenī vienas aiztaisītās ailas vietā pieliktas tās pašas durvis, iepriekš gan noņemot tām visus krāsas slāņus. “Durvis uz nekurieni,” tā viņa šo sauc risinājumu, piebilstot, ka tas lieliski papildina interjera daudzveidību.
Darbu procesā atsegtas arī ķieģeļu mūra ailas. Restauratoru ideja bijusi tādas tās arī atstāt, kas arī izdarīts, panākot vizuālo efektu, kurš lieliski iekļaujas kopējā telpas dizaina risinājumā. “Ķieģeļu mūris noteikti nebija eksponēts vēsturiskajā interjerā, bet tā kā mūsdienās mūris pats par sevi jau ir retums, tad nolēmām to izcelt,” skaidro Līga Gaile.
Objektā ir arī vairākas elegantas vēsturiskās podiņu krāsnis un viens ļoti skaists kamīns. Šīs krāsnis, lai arī pilnībā atjaunotas, tomēr šobrīd nefunkcionē, jo tad nāktos pilnībā pārveidot arī visu dūmvadu sistēmu. AS “Būvuzņēmums Restaurators” valdes priekšsēdētājs Mareks Mamajs stāsta, ka tolaik, kad šo namu cēla, tādas krāsnis un kaut vai tas pats kamīns netika uzskatīti par kaut ko īpašu. Taču šodien jebkurai vēsturiskai ēkai, šādas krāsnis, līdzīgi kā citas interjera detaļas, ir īpašas, jo bieži vien tās ir vienīgās saglabātās vēsturiskās vērtības. “Padomju laikā daudzas lietas, kuras tagad uzskatām par vērtību, tolaik neatbilda dzīves redzējumam un tāpēc daudzviet tika demontētas. Šodien mēs to visu atkal meklējam, atsedzam un atjaunojam,” skaidro Latvijas vecākā restaurācijas uzņēmuma vadītājs.
Restaurējot vēsturiskās krāsnis, tām noņemti visi laika gaitā uzkrātie krāsu slāņi, atklājot to pirmatnējo apdari, kas izrādījās māla podiņi. “Katrs podiņš tonāli ir nedaudz savādāks, bet kopumā sasniegts gaidītais efekts,” šādu risinājumu pamato Līga Gaile, norādot, ka šis ir labs veids, kā radīt harmoniju starp telpas „parasto un tīro apdari”, kā arī tās vēsturiskajām detaļām. “Lai to panāktu, krāšņu apdarē ieguldīts ārkārtīgi liels – vairāku mēnešu ilgs restauratoru darbs, kur atsevišķi speciālisti strādāja burtiski kā juvelieri,” piebilst arhitekte.
Viena no interesantākajām detaļām, kas saista uzmanību pie “fon Panderu nama” interjera ir tā, ka dažādās telpās un dažādos stāvos karnīžu ornamenti ir ļoti daudzveidīgi. Tie it kā ieturēti vienā stilā, taču, ieskatoties uzmanīgāk, redzams, ka ornamenti ir atšķirīgi. “Veidot detaļām bagātu interjeru tolaik bija norma,” skaidro Līga Gaile, norādot, ka, visdrīzāk, tas bijis mēģinājums katrā stāvā (kā atsevišķā dzīvoklī) panākt, lai arī nedaudz, bet tomēr interjera dizains atšķirtos. “Nevar noliegt, ka funkcionāls ir arī Purvciema bloku mājas dzīvoklis, bet sajūta, atrodoties vēsturiskā interjerā, kas izveidots ar tam laikam ierastu ornamentu un dekoru daudzumu, noteikti ir savādāka,” velkot paralēles ar mūsdienām, saka arhitekte.
Pacietību atalgo rezultāts
Liels izaicinājums, strādājot pie šī projekta, bijis samērot budžeta iespējas ar projekta sākotnējo ieceri. “Uzsākot darbus, radās papildus izmaksas, piemēram, nācās remontēt jumtu,” skaidro Mareks Mamajs, piebilstot, ka visi restaurācijas darbi prasa zināmu laiku un tos nevar pasteidzināt, jo tas ir filigrāns roku darbs. Kopumā ar vispārceltniecisko daļu, inženiertīklu maiņu un restaurāciju tas prasīja gadu. “Lai panāktu šādu rezultātu, jau sākotnēji jārēķinās, ka tas prasīs laiku,” norāda AS “Būvuzņēmums Restaurators” valdes proiekšsēdētājs, “bet tas viennozīmīgi atmaksājas.”
Arī arhitektei ir prieks par to, ka, redzot rezultātu, pasūtītājs ir apmierināts. Tāpat saņemts ļoti daudz labu atsauksmju no cilvēkiem, kas šajā ēkā strādā un pabijuši tajā pirms atjaunošanas darbiem: “Ēka ir ieguvusi jaunu skatu, jaunu un pavisam citu enerģiju, un tas ir vislabākais rezultāts!” Tiesa, Līgai Gailei darbs pie šī objekta bijusi arī pirmā sadarbība ar AS “Būvuzņēmums Restaurators” speciālistiem. To vērtējot, viņa atzinīgi izsakās par restauratoru darbu un arī to, ka cik būtiska bijusi savstarpējā izpratne un gaumes izjūta. It sevišķi par to, kāds vizuālais rezultāts jāpanāk. „Turklāt, strādājot pie šī objekta un vērojot darbu tehnoloģiju, kā arī pielietotos risinājumus, es pati daudz ko jaunu iemācījos,” neslēpj arhitekte.
Savukārt AS “Būvuzņēmums Restaurators” valdes priekšsēdētājs Mareks Mamajs, rezumējot paveikto darbu “fon Panderu namā”, piebilst, ka vēlētos, lai arī citu līdzīgu vēsturisko ēku īpašnieki savus namus atjaunotu ar pietāti pret to vēsturisko un oriģinālo izskatu ne tikai no ārienes, bet arī to iekšpusē: “Arī gadījumos, kad budžets ir ierobežots, ir ļoti veiksmīgi risinājumi, kur iespējams savienot mūsdienīgu interjeru, interesantus gaismas risinājumus ar vēsturiskām ēkas detaļām, lai panāktu tikpat skaistu rezultātu, kāds tika sasniegts šajā projektā.”
* Raksts pārpublicēts no žurnāla “Būvinženieris” Nr.56
